Vienaldzības maska Maijs 17, 2012

Jā, tik tiešām, briesmīgi ir, ja otram sāp, bet vēl briesmīgāk, ja otram ir vienalga. Vienaldzībā nav cerības. Nav prieka. Nav dzīvības. Un tomēr cilvēks dzīvo, kamēr vien elpo. Dzīvo, kā to prot, saprot un var izturēt. Nezinu, vai ir kāds viens konkrēts iemesls, taču cilvēki, kas zaudējuši cerību, liek manai sirdij iedegties mīlestībā un līdzi ciešošās sāpēs. Ilustrācijai – tu sēdi blakus cilvēkam, kuru mīli, un noskaties viņa sāpēs. Ir tik milzīga vēlēšanās iedot viņam cerību, kaut daļiņu no tās cerības, kas man pašai ļauj dzīvot no dienas uz dienu, bet aizvien atduries pret cilvēka brīvību. Brīvību izvēlēties dzīvot bez cerības.

Tas, ko es mācos, nu, vismaz ļoti cenšos apgūt, ir nesalīdzināt ar sevi. Protams, no tā ir ļoti grūti izvairīties, tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka es nevaru pilnībā iejusties otra ādā, jo es neesmu bijusi tajos apstākļos, kādos otrs ir nonācis tur, kur ir.

 

Sirds noklust un apmulst – cik gan maz sāpju tā pazīst, lai kaut ko teiktu…

Izlaušanās Maijs 15, 2012

Šķiet, pienācis laiks eksperimentam. Patiesībā tas nemaz nav īsts eksperiments. Visiem zināms, ka no mazas sēkliņas var izaugt liels koks. Ir arī zināms, kādos apstākļos kurš stādiņš labāk jūtas, bet, pirms vilkt paralēles, vajadzētu paeksperimentēt ar sevi. Apsēsties pie tikko zemē iesētas sēkliņas un gaidīt. Tik ilgi, kamēr tā izdīgst, attīstās, pieņemas spēkā un uzzied, galu galā. Man būtu par to jārūpējas, kā gan citādi tā varētu izdzīvot… Tomēr pats galvenais – man būtu jāgaida. Jātur acis vaļā, jāsakoncentrējas un uzmanīgi jāvēro.

Kādēļ tieši mazais stādiņš? Gluži vienkārši. Pēdējās dienās ievērojami esmu izstaipījusi savu apkārtējās vides stimulu uztveršanas kapacitāti – visa kā ir tik daudz, ka neviena smadzeņu struktūra to nespēj vairs ne organizēt, ne pārstrādāt. Vismaz ne adekvātā veidā.  Ja Tu esi redzējis filmu P.S. I love you, droši vien atminies arī tik ļoti precīzi sieviešu būtību aprakstošo dialogu:

Holly: I know what you’re really saying even when you don’t say it.

Gerry: You mean the two conversations thing. The one we’re having and the one you think we’re having.

Nenoliedzu, šajā ziņā esmu tipiska sieviete – katrai lietai, cilvēkam, notikumam vai domai ir vairākas interpretācijas – faktiskā, emocionālā, vēlamā, šķietamā… Un es minēju vien dažas no tām. Tā nu es, piedzīvojusi vēl vienu kārtīgu šķietamu šķiršanos un faktisku vilšanos emocionālās un vēlamās attiecībās, nolēmu nežēloties par dzīvi, tā vietā atvērt sirds durvis līdz kājai vaļā un dzīvot nost. Mhm, jau toreiz, kad profesors Austers kādā no lekcijām pateica spārnoto “Turiet acis vaļā!”, tā vien likās, ka tas varētu tapt par man mīļu un ikdienā praktiski lietojamu “uzdevumu”. Līdzīgi kā tas bija ar Andrīša “Paskaties no otras puses!”. Un tā, paralēli manām multiplās interpretācijas spējām, es klausu uz vārda – atveru acis un pie katras izdevības paskatos no dažādiem skatu punktiem. Vai zini, ko tas nozīmē manai smadzeņdarbībai? Tikai to, ka turpmāk haltūrēt nevarēs un ka nopietni jāpiestrādā pie informācijas strukturēšanas.

Tā, piemēram, man katru dienu sakrājas vismaz pussimts piedzīvojumu, ko būtu nepieciešams iegrāmatot. Kam nepieciešams? Nu, vispirms jau man pašai. Lai neapgrūtinātu tos, kam reizēm, pieļauju, mana vāvuļošana krīt uz nerviem, bet dotu iespēju citiem, kuriem kā reiz gribās joka pēc palasīt, kā kas izskatās caur manu tālskati vai palielināmo stiklu (atkarīgs no apstākļiem un vajadzības), apmierināšu kā savu vajadzību pēc vāvuļošanas, tā citu tiesības izvēlēties – dzirdēt vai nedzirdēt manu sakāmo.

Visbeidzot, ja kāds izlems pievienoties man manos dzīves pierakstos dažādajos iespējamajos veidos, brīdinu – es ne tikai interpretēju daudzējādi, es arī pati mēdzu būt dažāda. Ir tikai viena grūtība – es vēl neesmu iemācījusies kontrolēt visas daudzās izpausmes. Tāpēc – būsim kopā un… tad jau redzēs.

“esi REEEEEĀLS”, teica Mixeri Maijs 9, 2012

Pusdienu pārtraukumam ir tik ambivalenta daba! No vienas puses esi pietiekoši izsalcis un ilgojies mērot tās pāris minūtes līdz 1.ģimnāzijas ēdnīcai cauri ziedošajam Bastejkalnam, kur cilvēki mierīgā garā zviln uz soliņiem, baro pīles un izvēlas garšīgāko saldējumu, bet, no otras puses, – tīri cilvēcīgi tev nav ne mazākās jausmas, kāpēc šajā mazliet idilliskajā gadalaikā, kad daba zied un putni dzied kā negudri, tā vietā, lai basām kājām skrietu pa pļavu un skruļļotu pieneņu kātus ūdenī, esi tikai uz PĀRIS MINŪTĒM izgājis ārā tik vien, lai paēstu.

Nē, kategoriski aizliedzu sev žēloties par to, kā nav. Labāk meklēšu iemeslus, kāpēc mans pusdienu pārtraukums bija labākais pusdienu pārtraukums, kāds vien varēja būt. Man patīk ēst 1.ģimnāzijā, pirmkārt, garšīgā ēdienā un saprātīgās cenas dēļ, otrkārt, ievērojamā vīriešu pārsvara dēļ. Ziniet, viņi runā par sportu. Protams, ne tikai, bet šī tēma man ir īpaši mīļa viņu izpildījumā, jo tās fons vienmēr ir emocionāls un azartisks. Treškārt, vienkāršās un nesamākslotās gaisotnes dēļ. Vakar vienu brīdi likās, ka esmu pārstrādājusies, bet, nē, tas bija reāli – pie manis atnāca riktīgi nobarots melns kaķis, lai apgultos man blakus uz mana mēteļa. Sirsnīgi, vai ne, bet drusku amizanti satikt kaķi skolas ēdnīcā Rīgā.

Zinu, viss ir saistīts. Kad rakstīju savus akadēmiskos rakstu darbus Universitātē, katru reizi piedzīvoju to, ka praktiski jebkuras lietas kaut kādā veidā var sasaistīt savā starpā. Ne velti mana mīļākā sadaļa maģistra darbā bija iztirzājuma daļa, un ne velti tā vislabāk no visām patika arī manam maģistra darba vadītājām. Iespējams, tā man deva arī iespēju būt tur, kur tagad esmu – darba vietā, uz kuru nāku ar prieku ik dienas jau vairāk kā pus gadu.

Darbs ir atbilde uz visiem maniem šodienas bērnišķīgajiem jautājumiem. Ja ne šis, labāks varētu būt vienīgi dzīves pierakstītāja amats. Es varētu sēdēt skaistās Dieva un cilvēku radītās pasaules vidū un pierakstīt redzēto, sajusto, izdzīvoto, nesaprasto… Man vajadzētu internetu, lai to visu nodotu tālāk jums visiem.

Var jau dzīvot ierastajā mazliet vientulīgajā jumta stāvā, bet tomēr ik pa brīdim prasās nokāpt lejā vai uzrāpties pavisam uz jumta, lai satiktos. Lai piedzīvotu mirkli. Kopā.

Iedejosim pavasarī, draugi!

Vai tu gribi atvērt durvis? Februāris 9, 2011

Ir februāris, bet es vēl joprojām rudenīgi nopūšos, gaidot tomēr tik neizbēgamo pavasari. Domāju, kas gan tā par nemodi vilkt paralēles starp dabas norisēm un tām, kas norisinās dvēselē… Pie vārda “dvēsele” es mazliet sabremzēju – baidos, ka no manas mutes tas varētu izskanēt kaut kā pavirši, taču, par gadalaikiem runājot, tā ir viena no nebeidzamajām atrunām un absolūta atbildības neuzņemšanās par saviem emocionālajiem stāvokļiem.

Kad patin to filmu atpakaļ, labi var redzēt, – rudens tādā simboliskā nozīmē, pat ja bieži krāsains, ir un paliek tas pats rudens ar savu smago un skumjo pelēko deķīti, kurā tik silti ieritināties, ignorējot visu pasauli un arī sevi. Šis deķītis ir mājīgs, mazliet padilis, bet tik ierasts, ka ne viena dūnu sega, šķiet, nevar mēroties ar to savā maigumā. Un patiesībā jau ir vienalga, vai tas novembris, vai augusts, siltumu prasās tik un tā.

Visjocīgāk, jā, tik tiešām jocīgi, paliek tad, kad kāds pēkšņi (vai arī jau kādu laiku, bet es  redzu pārsvarā to, ko gribu redzēt, turklāt, caur tām pašām savām “nemaldīgi precīzajām brillēm”) izdomājis sasildīt, izgudrojot arvien jaunas alternatīvas padilušajam pelēcītim. Ko? Kā? Kāpēc? Kas man jādara? Gribi teikt, ka tāpēc man būtu jānospārda pelēcītis gultas otrā galā un jāpaprovē “karsts piens ar medu”, “krāsainas vilnas zeķītes”, “pankūkas kā mājās” vai vēl nez kādas man ne pārāk saprotamas siltumierīces? Paga, un pirms Tu atbildi, ļauj man saprast, vai gribu dzirdēt atbildi! Bet, lūdzu, pagaidi! Es zinu, ka gaidīšana nu galīgi nav tai šodienas plānā, bet tik un tā. Pagaidīsi? Nē, es nezinu, cik ilgi. Es tikai varu cerēt, ka ātrāk, nekā tad, kad mūsu ceļi nezibēgami un uz mūžiem tiks izšķirti. Un vēl es ceru, ka tu spēj lasīt starp rindiņām. Piedod, ka runāju tik neskaidri, ka šajā monologā ir tik daudz prasību!

Es ceru, ka tiksimies. CERU.

rudenīga nopūta Augusts 19, 2010

19.08.2010.

Laiks starp pašu vasaras sākumu, pilnu cerībām un klusām romantiskām nopūtām, un šodienu, kad sirdī deg karsta vēlēšanās lidot dzērvēm līdzi, lai kur viņas arī nedotos, paskrējis vēja spārniem. Laikam. Ja jau attopos šodienā, it kā viss pārējais būtu bijis bez vērtības. Pašai paliek mazliet kauns, bet vairāk par kaunu mani nomoka kaut kādi skaidri un mazāk skaidri skaļi un noklusēti jautājumi, kas laužas ārā no manas apziņas tāpat kā nupat pieminētās dzērves – negaidīti, ar iespaidīgu troksni, kas sašķeļ iedomāto klusumu tūkstoš daļiņās un vairāk… Paradoksāli, ka mani absolūti apbur dzērvju klaigas, mani fascinē viņu liktenīgais tēls un rudens nokrāsa, ko tās sevī nes, tomēr man negribās atzīt, ka jautājumi, kas gulstas manī vienā neformīgā čupā un gluži vai piespiež ik pa brīdim gari un smagi nopūsties, mani fascinētu līdzīgi kā dzērves tālu aiz mana redzes loka. Bet ja jau līdzības, tad līdzības. Vienmēr klusībā esmu zinājusi, ka manī ir kaut kas no hroniska cietēja, kas grib izsāpēt visas pasaules mokas un vientulību vienpersoniski, tāpēc arī šobrīd, kad dvēsele smeldz kā pie karstas krāsns piegrūsts pirksts, gribas nosodīt vien sevi un reizi par visām reizēm noskaidrot – kāpēc atkal iedomājos sevi pietiekoši labu, lai viņš gribētu mani noturēt, lai gribētu paturēt, lai gribētu mīlēt..? Jā. Tas tomēr ir pārāk svaigs griezums, tas joprojām nav apaudzis ar kreveli, tas joprojām stipri asiņo. Un tāpēc filosofēt par to laikam ir nevietā.

Nesen ar draugiem runājām, cik liela nozīme šim mirklim ir bērnu dzīvē. Viņiem nav ne pagātnes, ne nākotnes, viņiem ir tikai šis viens mirklis – tad ar kādām tiesībām pieaugušie atļaujas to sabojāt, piemēram, izslēdzot multeni vai konču dodot tikai par tādiem vai šādiem darbiņiem, citus kategorizējot kā končas-nenopelnījušus..?

Var jau būt, ka pēdējās dienas esmu jutusies kā bērns, kam viss laiks ir viens vienīgs nesatricināmi skaists mirklis. Var jau būt, ka mirklis bija ieildzis, tāpēc ir tik smeldzīgi. Var jau būt, ka pati apzināti skatījos tikai uz to, ko vēlējos saskatīt. Tomēr tik un tā pieaugušie ar visiem saviem smacējošajiem noteikumiem un notikumiem “pirms” un “pēc” mirkļa man jau tā tik tikko mirdzēt sākušo uguntiņu krūtīs aplējuši ar stindzinoši aukstu ūdeni. Varbūt man tikai piemeties klepus pēc tāda šoka. Tas pāries. Izklepošos, sadzeršos antibiotikas un nogalināšu tos tauriņus saules pinuma apvidū. Bet šobrīd man dzērvēm līdzīgā manierē gribas izkliegt – es esmu bērns un Tu tāds esi! Nekas nav nejaušs! Un, ja bērns raud, tad tikai tāpēc, ka nevar savādāk! Tas, ka esmu jau pieaugusi, ir tikai pasaulē pieņemta kārtība. Esmu mazāka par vismazāko, tāpēc saki man, kur tāds nieciņš lai rod drosmi celties kājās, ja roka, pie kuras bija tik droši, ir atrauta, pat nepaskaidrojot, kāpēc?

Paldies Dievam, ka Viņa domas ir daudz lielākas par mūsējām! Paldies Viņam, kas mūs nekad neatstāj, kura roka nekad netiek nopurināta, lai atkratītos no mazā cilvēkbērna, kā tas tik bieži notiek šaisaulē.. Tikai kāpēc mēs tik bieži kļūstam par cilvēciskas pieķeršanās diedelniekiem, ja mūs mīl Tas, kas ir visa Mīlestības Pilnība?

zīmēšana Maijs 27, 2010

27.05.2010.

Es parasti nemēdzu zīmēt. Es pat nesāku, jo man nesanāk perfekti (priekš manis tas ir pietiekams iemesls). Ja nu vienīgi kaut kādas ģeometriskas figūras, vēl arī sirds (ne anatomiskās) formu, sauli ar pieciem stariem (ja zīmēju vairāk, var izjaukt iedomāto simetriju) un, jā, es kādreiz mēģināju zīmēt acis. Vienas pašas acis. Tā nenoliedzami ir brīnišķīgākā vieta, kurā raudzīties, tomēr ar zīmēšanu bija kā bija… Šodien es mēģināju vēlreiz. Sēdēju ārā uz soliņa, spīd saule, putni čivina – īsi sakot, idilliski. Šķietami idilliski. Emociju kamols kaklā smacē līdz asarām, līdz dziļākajai bezjēdzības izjūtai.

Man ir tāda klade ar smukiem vākiem un interesantu saturu. Iesākumā tā bija mana dienasgrāmata, līdz vienā brīdī sapratu, ka katru dienu rakstu vienu un to pašu, piedzīvoju vienas un tās pašas emocijas, uzdodu vienus un tos pašus jautājumus… Vēlāk tā ieņēma vienu no visnecilākajām vietām rakstāmgaldā. Nefunkcionāli. Pat traucējoši. Tā kā k**ze dara savu, katra lietai var piemērot arvien jaunas funkcijas, tā nu personiskais un reizēm traucējošais ievērojama apjoma objekts savās lietū salijušajās un tāpēc sadzeltējušajās rūtiņu lappusēs glabā neiropsiholoģijas, ģimenes psihoterapijas, bērnu psihoterapijas un joprojām bez skaidra mērķa un idejas esošā maģistra darba pērles. Patiesībā vienā novazātā lappušu krājumā šobrīd uzglabājas liela daļa manas dzīves, kas nosaukta vārdos. Diezgan nožēlojami, vai ne?

Pieskaitīju šo dienu pie īpašajām, ne vispriecīgākajām un šķīru vienu lappusi pēc otras atpakaļgaitā, sākot no dienasgrāmatas beigām. Mans emociju veidojums kaklā apauga ar kaut ko rasojošu, roka tvēra pēc visparastākā zīmuļa, uz kura iegravēts “Esi laimīgs sīkumos! Tad arī lielā laime rāmi apvīs Tavu dzīvi.”, un mēģināja uzzīmēt apli. Tā gan laikam nebija pareizā izvēle. Tas sanāca samērā neformīgs, turklāt ar vienu izteiktu defektu, kas, ja godīgi, neatviegloja jau tā smacīgo jušanos. Tā vietā, lai izšķīstu rasai līdzīgos veidojumos uz sejas, es sāku krāsot. Jā, ar to pašu visparastāko pelēko zīmuli. Sākumā radušos defektu ātri izdevās neitralizēt, pārvēršot apli tik pat ekspresīvā veidojumā, kāds atrodams manā sirdī. Tā teikt, mākslas pašterapija. Sākumā aplis bija tukšs. Balts. Tik balts, cik balts iespējams manas klades iekšējais aizmugurējais vāks. Diezgan strauji tas pildījās ar pelēko krāsu, līdz sasniedza krāsas maksimumu. Interesanti tomēr, ka pienāk brīdis, kad tā krāsa, kas nāk pa virsu, vairs nav nomanāma. Redzams vecais krāsojums, un tikai. Tai brīdī šis nenozīmīgais process saslēdzās man tik raksturīgajā sakarību tīklā. Līdzīgi arī ar emocijām. Ir laiks, kad varam tās aprakstīt, noformulēt, sakārtot, kā nu katrs protam, bet – tad nāk šī robeža, kad emocijas gulstas cita uz citas, taču ārēji vairs nav redzamas. Tā tikai sabiezina krāsu. Aptaustot var just – smērē! Nevar noliegt, ka jauna pieredze var mainīt sabiezējuma formu, padarīt to skaistāku vai, tieši otrādi, vēl nebaudāmāku. Tā veidojums aug plašumā, sabiezē un nav vārdos pastāstāms. Ko dara iepriekšējā pieredze? Tai nākot atmiņā, eksplodē rasas podiņš. Cik ilgi? Nezinu. Iespējams, līdz vecā pieredze tiks ietērpta pieņemšanā un piedošanā, līdz ar to mainīs formu ne tikai pati, bet viss emociju kamols, padarot to savādāku. Vai skaistāku – atkarīgs no mīlestības.

Īsais skaidrojums. Ir Viņš. Esmu es. Viņš smejas. Es raudu. Aiz mīlestības, kas apklāj visu. Aiz sāpēm par nesatikšanos.

slow dancing in a burning room Maijs 21, 2010

21.05.2010.

Ja es spētu, es jums pastāstītu. Kad galva no skriešanas ar pieri sienā sāp, kad vārdi no to neuzklausīšanas un to nozīmes nenovērtēšanas apraujas nepateikti, tad tas žogs, ko prāts uzceļ, taču, kā runā, kam jūtas viegli kāpj pāri, tā arī paliek lielās mūra sienas ietverts, kam reizēm (vai bieži – ?) ne prāts, ne domas netiek pāri. Es pat negribu domāt, vai tas mazais žogs, ko var pārkāpt, un tā biezā mūra siena gadījumā nav apjozta vai apgredzenota ar vēl kādu dekoratīvo robežu rādītāju… Vienā brīdī pašai subjektīvi sāk šķist, ka tie mūri grūst, ka esmu kādam tuvāk, ka esmu kādam tuvāka, taču jau nākošajā atduros pret tām pašām sienām, kas, mani sargājot, neļauj nobrāzt pieri vai ceļgalu. Bet es gribu staigāt asiņainiem ceļgaliem, es gribu pārsist pieri, es gribu piedzīvot to, ko pati sev liedzu. Es nezinu, kā, es tiešām nezinu, kā tas iespējams.

Līdz šim savus centienus varu raksturot kā  mīlestības un uzmanības diedelēšanu. Pats fascinējošākais laikam ir tas, ka uz tuvību, kas tālumā, kustos pirmajā robā tik nedroši kā jaunkundze, kas pirmo reizi iesēdusies mašīnā šofera vietā, taču, kad tālais un apjūsmotais nāk tuvāk, kaucošām riepām putekļos atstāju visu ilgoto. Kāpēc? Uz šo “kāpēc?” nav viennozīmīgas atbildes. Viena no tām ir bailes, kas priekš manis ir tik grūtas, bet reizē tik ērtas, lai attaisnotu savu vientulību. Es nezinu, kam jānāk, kam jānotiek, lai es atļautu paņemt no manis prom visu kontroli un dekoratīvo paštēlu. Zināt, dāmas, kā ir, piemēram, ar dekoratīvās kosmētikas noņemšanu vēlu naktī pēc kāda aizraujoša, taču vēl vairāk nogurdinoša pasākuma? Pirmkārt, slinkums, otrkārt, – nogurums gāž no kājām. Kas slikts gan var notikt, ja šo vienīgo reizīti aiziešu gulēt tāpat? Miegs organismam taču ir vēl nozīmīgāks! Un tā dienu no dienas, gadu no gada “tušas” kārtiņa krājas, saveļas kunkuļos, izskatās absolūti neestētiski, taču, lai to dabūtu nost, iespējams, jārēķinās arī ar daļu dabiskā zaudēšanas un pat ar ilgstošu rehabilitāciju, kas spētu salabot gan fiziskos, gan emocionālos trūkumus.

Vai zināt, kas mani pārsteidz? Tas, ka beidzot sāku saprast, ko vēlos. Un es noteikti vēlos krist un celties, celties un krist, lai piedzīvotu to, no kā baidos, lai spētu dzīvot atvērtu sirdi tā, ka tā beidzot mēģinātu mīlēt, kā izsapņots. Tā, lai sv.Pāvila teiktais man nav tikai tāls ideāls, bet dzīvē piedzīvota realitāte. Kāda tā ir? “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (1Kor 13, 4-7)

Vai dzirdat? Tā apklāj VISU!

Eksistenciālā dilemma Maijs 8, 2010

08.05.2010.

Uzrakstīju virsrakstu un prātoju, kāpēc vārdi, kas pirms brīža likās tik piemēroti tam, ko piedzīvoju, pēkšņi daļēji zaudējuši savu aktualitāti un sev līdzi velk miljoniem neatbilstošu asociāciju. Citā kontekstā šis pats jautājums, mazliet modificētā veidā, nodarbina mani visu pēcpusdienu. Iespējams, ilgāk. Ievērojami ilgāk, tikai šodien es šo domu piefiksēju un paturēju.

Nē, šis jautājums neietver vārdus “būt vai nebūt”, tas pat attāli neapšauba eksistences jēgu. Manā skatījumā neapšaubāmi svarīgi ir BŪT, taču jautājums ir – “kā būt?” – un dilemma – kā izvēlēties vienu, ja gribas iegūt visu? Es runāju par zināšanām. Par pieaugošu vēlēšanos sasniegt tādu profesionālo līmeni, kas ietvertu sevī labumu priekš citiem, priekš sabiedrības, nē, kaut vai priekš kāda viena cilvēka, kas neesmu es. Es nepretendēju uz pasaules glābējas statusu, nemaz ne! Taču vēlēšanās iegūt “visu” paliek, un prāts atsakās pieņemt sāpīgo realitāti, kas atklāj manu ierobežotību. Skaidri apzinoties, ka aptaustot un pasmaržojot pa druskai no visa kā, palaižu garām iespēju izgaršot kaut ko, kas, re, stāv nolikts tieši priekš manis, palieku neaprakstāmā mazkustīgā stāvoklī un ceru, ka atbilde pati “atnāks” pie manis.

Es apbrīnoju cilvēkus, kas, izvēlējušies kādu specifisku jomu, par to iestājas, interesējas, apgūst un dalās ar citiem, tādējādi dodot no sevis labāko. Piemēram, mana neiropsiholoģijas pasniedzēja – unikāla sieviete! Kaut kad agrā jaunībā pabeigusi ar dārzniecību saistītas studijas, izlemj doties uz Krieviju studēt neiropsiholoģiju. Ja jūs viņu redzētu, ja jūs dzirdētu viņu runājam – tas noteikti atstātu iespaidu. Tieši viņa ir tā, kas manī raisa visus šos jautājumus un meklējumus. Viņa saka, ka “kādreiz tāpat būs jāizvēlas…”. Kur lai meklē tādu drosmi?

Ja runājam pavisam godīgi, tad es vēl joprojām nevaru pateikt, kas mani pa īstam interesē visā plašajā psiholoģijas laukā. Zinu tikai to, ka tikmēr, kamēr es neizlemšu, par ko vēlos kļūt, “kad izaugšu liela”, visi šie studiju gadi nezaudēs savu neizteiksmīgo veidolu, kas aplipis ar neskaitāmiem jautājumiem un šaubām.

Pat ja jums radusies sajūta, ka līdz šim esmu tikai čīkstējusi par notiekošo un reāli neko neesmu darījusi – iespējams, es pat netaisnošos, lai apgalvotu pretējo, tomēr varu teikt, ka ārpus šaubām, neskaidrības un nenoteiktības, ārpus vēlmēm un ambīcijām paveras labā Dieva radītā tik skaistā un brīnumainā pasaule. Anniņmuižas mežs nebeidz man atklāt tādus apvāršņus, par kuriem man nav bijis ne mazākās nojausmas. Vai varat iztēloties dzīvu vāveri? Vai spējat viņu atcrēties esam tik tuvu jums, ka varat saskatīt, kā elpa kustina viņas mazo krūšukurvīti? Ja nē, tas jums ir jāredz. Ja tomēr esat, tad aptuveni nojaušat, ko šodien piedzīvoju. Kādas 3 minūtes aizturētas elpas un nespēju apvaldīt savu sajūsmu vēl ilgi pēc tam. Viņa skraidelēja no viena koka uz otru pa vislielākajiem un, kas vēl apbrīnojamāk, pa vistrauslākajiem zariem no koka uz koku, pa brīdim atrodoties tieši virs manas galvas, vēl kādus pāris mirkļus skatoties manī sastingušu skatienu, visbeidzot, aizcilpojot uz jau attālāku koku un atstājot mani patiešām izbrīnītu. Es biju iepriekš redzējusi vāveres, tās mīl manas fakultātes apkārtni, tomēr šī jau nosaucama par vienu īstu satikšanos. Kāda graciozitāte, kāda veiklība, kāda pārgalvība, kāds spēks un kāds vieglums!!! Tas viss vienā mazā spalvainā radībiņā! Vai atceraties, pašā sākumā minēju par kādu jautājumu, kas mani nodarbina visu pēcpusdienu. Es domāju, kāpēc šo piedzīvoto nav iespējams iedzīvināt vārdos, kāpēc to nevar pastāstīt tā, lai klausītājs uz brīdi noklust un piedzīvo līdzīgu pārdzīvojumu, kā es šajā mirklī? Es mēģināju. Pavisam negaidīti satiku savas kursabiedrenes un centos aprakstīt- “es redzēju tādu vāveri, nu, tāāāāādu, viņa bija…”. Viņas pieklājīgi noklausījās, nomurmināja kaut ko līdzīgu “o, cik forši!” un pastāstīja, cik nogurušas ir, mēģinot tikt pie gala atzīmes kādā no priekšmetiem. Protams, kādas vāveres, kad priekšā tik atbildīgs process kā eksāmens? Tomēr visa šī “saruna” man atklāja, lūk, ko – vēl šorīt vāvere, kas lēkā no viena zara uz otru, kas ir tik ļoti neatvairāma utt., man liktos absolūta muldēšana un tukša skaņa, līdz es piedzīvoju vienu brīnumainu mirkli, ko, pieļauju, atcerēšos, kamēr vien spēšu kaut ko atcerēties, tomēr otrs to sajūt vien tad, ja šāds mirklis ir viņu pieredzes repertuārā. Var jau būt, ka tam ir arī kāds sakars ar aprakstītāja meistarību, izvēloties piemērotākos epitetus un citus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, kas ir mācījies rakstīt, runāt vai tamlīdzīgi, tomēr šobrīd manā priekā iezogas jau izsenis iepazītā vientulības sajūta un pārliecība, ka vienu un to pašu mirkli mēs katrs piedzīvojam atšķirīgi, ka dzīvi mēs katrs dzīvojam savā veidā, staigājot  mums vien paredzētos ceļus. Jā, ceļi krustojas. Šo krustpunktu noteikti raksturo kaut kas ļoti satraucošs, kaut kas līdzīgs saucamajiem tauriņiem vēderā un lidojuma sajūtai, kaut kas, ko mēdz saukt par iemīlēšanos… Mazliet optimistiskākai noskaņai prātā nāk mana ģeometrijas skolotāja, kas mēdza teikt, ka paralēlas taisnes var krustoties bezgalībā. Man ļoti patika bezgalības simbols. Mani aizrauj arī doma par mūžību un par to, ka reiz ceļi, kas iet paralēli, iespējams, krustosies un atklās brīnumu.

Jā, es joprojām esmu ceļā, joprojām meklēju atbildi uz jautājumu “kā būt?”, tomēr ir kas tāds, ko šodien piedzīvoju. Ja būtu tāda profesija kā “atklājējs – apbrīnotājs”, es būtu atradusi sevi profesionālajā laukā.

Par vāverēm, izvēli un mūžību! Priekā, draugi!

pa mazam – pamazām Aprīlis 23, 2010

Šovakar, spriežot pēc visiem dienas notikumiem, man vajadzēja klejot Anniņmuižas mežā, vērojot, ko Gudriniece Daba pa nedēļu sastrādājusi. Tas nezidevās. Ne jau tāpēc, ka nebija iespājas to izdarīt, bet gan tāpēc, ka katra piektdiena atšķiras. Un šī piektdiena velk sev līdzi milzum daudz noguruma. Patīkama, bet tik ļoti grūti izturama noguruma. Tieši tāpēc pēc skolas gaitām aprobežojos ar novērojumiem ielās. Āgenskalns ir laba vieta, kur vērot, taču, ko gan es varu spriest par citām vietām, ja tur jau ilgi neesmu bijusi. Ikdienas taciņa ir tik iestaigāta un mīļa, ka nav ne vēlēšanās, ne vajadzības meklēt citas. Pagaidām.

Šis rīts sākās ar Oasis “Stop crying your heart out”, bet šim brīdim piemērotāka, šķiet, ir Oasis “Little by Little”. Šie mākslinieki ir mans pēdējā laika atklājums mūzikā. Nav jau tā, ka līdz šim neko par viņiem nebiju dzirdējusi, tomēr ar viņu daiļradi  – mūziku un tekstiem – iepazīstos vien tagad. Ja vien jums ir interese un vēlme mazliet vairāk notvert to sajūtu, kādu piedzīvoju es, te būs – mūzika ir labs papildinājums ikdienas dzīvē.

http://www.youtube.com/watch?v=ic-Na–7_NI&feature=related

Zināt, kas reizi pa reizei nodarbina manu prātu? Nesaskaņotība. Protams, nedrīkst aizmirst, ka šī nesaskaņotība no manas puses ir pat vairāk kā subjektīvs jēdziens. Tās ir paliekas no egocentrisma, kas laiku pa laikam ņem virsroku loģikai un dabiskajām prāta spējām. Āgenskalna tirgus autobusa pieturai Imantas virzienā līdzās plaukst un zeļ konkrētai sabiedrības daļai iemīļota iestāde – bārs, kuram nav pat nosaukuma (zinu, zinu – kāda nozīme nosaukumam, galvenais ir saturs, tomēr Zolitūdes krogs ar nosaukumu “Pēdējā cerība” tomēr ir tik kolorīts, vai ne?). Tā kā praktiski katru dienu sanāk noteiktu laiku pavadīt šajā apriņķī – nevar nepamanīt tur ieejošos vai, vēl spilgtāk, iznākošos klientus. Šodien pat nācās mainīt savu lokācijas vietu, redzot, ka kāds kungs labākajos gados tēmē nekur citur, kā vien uz bāra vārtu pusi. Vai viņš manī saskatīja šķērsli – šaubos, tomēr mans veselais saprāts neļāva stāties ceļā tik lielai mērķtiecībai. Vēl kolorītāka man šķita kāda kompānija, kas, visticamāk, atzīmēja samērā jaunas sievietes dzimšanas dienu vai arī kādus citus svētkus. Viegli līganā gaitā pa bāra vārtiem iznirst kāds pāris un viņu līdzpaņemtā draudzene. Gaviļniece lepni nes rokās milzīgu klēpi rozā rozēm apmēram metru garos kātos. Protams, nav piemēroti spriest par skaistumu materiālā izteiksmē, bet tomēr – kā jūs domājat, cik varētu izmaksāt tāds apmēram 15 rožu pušķis? Kaut kādas naudiņas jau sanāk. Un vai tad tā nav nesaskaņotība? Vai notikums un, cik var noprast, materiālais nodrošinājums nebūtu labs iemesls pameklēt kādu atbilstošāku vietu, kur nosvinēt? Jā, ko gan es saprotu no svētkiem? Es, kas esmu priecīga, kad tie ir garām. Kad var ieslīgt, manuprāt, daudz aizraujošākajā un krāsainākajā ikdienā.

Šodienas kaut kas labs (KKL), kā Egons Reiters mēdz teikt, ir tas, ka beidzot Edgaram, kura acis dažādos mirkļos ir dažādās krāsās, pajautāju, vai viņš ir lietas kursā par savu no tiesas īpašo pazīmi. Nē, neesot. Protams, atbilde pilnīgi noteikti nebija tik strupa un konkrēta. Man nācās “paciest” atpakaļ-jautājumu, vai man gadījumā neesot problēmas ar redzi, tomēr – nezuda ne pārsteiguma moments Edgara acīs, ne arī kaut niecīgākā daļiņa no visas šīs situācijas burvības. Dzīvot tomēr ir tik interesanti! Otrs KKL bija tikšanās ar kādu manu “paziņu no ielas” – tā ir sieviete, kas lūdz naudu no cilvēkiem, kurai mājās nav elektrības, kabatās nav naudas, bet kura, neskatoties uz visu to, nav zaudējusi savu šarmu un sirsnību acīs (jā, acis ir viena  no mīļākajām tēmām, par ko runāt, kā arī vismīļākā vieta, kur skatīties). Šo sievieti es satieku diezgan bieži. Parasti apmaināmies ar laipnībām, pārmijam pāris īsus vārdus un dodamies tālāk, kur nu kurā. Taču šodien es nespēju atturēties no vēlēšanās pateikt, cik viņa šodien ir smuki sapucējusies. Var redzēt, cik ļoti piedomājusi, saskaņojusi katru detaļu, cik vien atļauj viņas rocība. Jā, pārsteigums viņas acīs neko daudz neatšķīrās no pārsteiguma Edgara acīs, tomēr šī sieviete, es pieļauju, reti dzird tamlīdzīgus vārdus no apkārtējiem – drīzāk “barojas” no nožēlas un apjukuma pilniem skatieniem viņas virzienā. Ja vien es spētu atlicināt šādiem mirkļiem aizvien vairāk laika! Cik dzīve kļūtu piepildīta! Protams, tā jau tagad ir brīnišķīga, tomēr ir lietas, kuru nekad nevar būt par daudz. Ja iepriekš par nesaskaņotību, tad šobrīd man šķiet – vislielākā iespējamā saskaņotība manā izpausmē būtu spēja teikt to, ko tajā brīdī domāju un jūtu, neaizskarot otru, tā vietā dāvājot sekundi prieka un krāsu ikdienā.

Nez, kas jauns noticis mežā?

aizbildināšanās Aprīlis 21, 2010

21.04.2010.

Šorīt man šķiet, būtu ļoti interesanti paskatīties uz savu dzīvi šķērsgriezumā, vai arī – no augšas. Skatoties tikai vakardienā, koncentrējoties uz šodienu vai, ja iespējams, mazliet domājot par rītdienu, nerodas īstā kopaina, manuprāt. Nav jau gluži bezjēdzīgi dzīvot vienam mirklim un censties saprast tā nozīmi uz visas līdzšinējās dzīves fona, bet šoreiz par kopainu… Patiesībā man ir pat viena konkrēta lieta (?), ko es gribētu ieraudzīt no malas, ko es gribētu saprast un beidzot atbildēt uz jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc dzīves laikā es satieku tieši tos cilvēkus un ko viņi man “vēstī”? Kāpēc no miljoniem cilvēku tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus es atceros pirms gulētiešanas, no rīta mostoties, bēdu reizēs un prieka brīžos, vēloties dalīties tajā līdz mielēm? Šis jautājums mani nodarbina jau kādu laiku, kopš ļoti aktīvi manā dzīvē iesoļoja un tik pat aktīvi devās tālēs zilajās vairāki cilvēki, kuriem neizskaidrojamā kārtā biju tik ļoti emocionāli pieķērusies, ka pēc viņu došanās savās gaitās jutos pagalam slikti un vientuļi. Bailes tikt pamestam ir ekstrēmi spēcīgas jūtas – tās var just fiziski, bet vēl vairāk – tās ir eksistenciālas mokas, sajūtot vientulību tik īstu un pavisam reāli klātesošu…

Es pati mazliet brīnos, ka aizsāku šo tēmu, jo, ja tā paskatās atpakaļ, visas dziļākās ilgas un domas esmu izteikusi “caur puķēm” jeb precīzāk – caur putniem, grāvjiem, mežiem, lietu un krāsām… Baidoties saukt lietas īstajos vārdos, varēju ilgi prātot par to, kāpēc putni, piemēram, dzeņi, kaļ nokaltušos kokos, kāpēc sarkankrūtītis atrod patvērumu krūmā, kas piedzīts ar atkritumiem, kāpēc, kāpēc, kāpēc… Taču patiesībā visās novērotajās lietās meklēju līdzības ar cilvēku dzīvi, ar jūtu pasauli, ar komunikāciju starp cilvēkiem un ar prieku dzīvot. Reiz kāds labs draugs pēc mana lūguma ieteica man tēmu tādam vienkāršam radošam sacerējumam – neizbēgamais lietus un erozija. Es šo stāstu nerealizēju, taču vairākas stundas pavadīju, meklējot informāciju par eroziju, par visiem ar to saistītajiem dabas procesiem līdz nonācu līdz reālai līdzībai ar cilvēka iekšējo pasauli. Principā biju aizrakusies tik tālu, ka varēju likt vienādības zīmi starp škietami tik atšķirīgajām dzīves realitātēm. Vai redzat? Atkal līdzībās… Tomēr šoreiz ir viens konkrēts cilvēks, kurš šorīt mani netieši iedvesmoja rakstīt. Rakstīt par viņu.

Nepārdomātas izmaiņas manā šī rīta “ceļojumā” deva man iespēju satikt to, kurš, viņam pašam to neapzinoties, ir pārvērtis mani, nu, vismaz par 50 grādiem, un, ja zinām, ka 50 no 360 ir ievērojama daļa, tad varam izsecināt šī cilvēka vērtību manā dzīvē. Zinu, labāk izklausītos, ja es teiktu, ka izmaiņas ir grandiozākas, bet, man pašai par zināmu pārsteigumu, šoreiz es nepārspīlēju. Attāli pazīstams, vairākas reizes satikts, bet tik pat attāls arī palicis, tomēr iemācījis man, ko nozīmē mīlēt. Jā, ko nozīmē mīlēt bez nosacījumiem, ko nozīmē mīlēt tā, kā Dievs mūs mīl. Tas gan nenozīmē, ka es to spēju, tomēr es atklāju jaunus apvāršņus plašajā mīlestības okeānā. Skatoties viņā. Domājot par viņu. Lūdzoties. Mācoties pieņemt otra izvēli, necenšoties pārspīlēt savu nozīmi viņa vai jebkura cita cilvēka dzīvē. Viņš man ir iemācījis, ko nozīmē vēlēt otram visu labāko, pat ja tas nekādā mērā neattiecas uz mani. Viņš ir atklājis taureņus dvēselē. Pirmais lidojums pāris gadu garumā ieguvis rāmu un nosvērtu gaitu, tomēr saglabājis savu tīrību. Ir vēl kāda laba ziņa – ar gadiem paliek aizvien mazāk kauna. Tas taču ir labi, vai ne? Tā ir tāda brīvība, ja var teikt to, kas uz sirds, lai kā tas neizklausītos. Teikt otram labas lietas, pat ja viņš samulst, pat ja viņam tās nav nepieciešamas. Es nevaru izlemt un dzīvot otra vietā, dzīvot svešās pārliecībās un sajūtās. Es varu tiekties iepazīt pati savējās. Un darīt otram to, ko vēlos, lai dara man, galu galā!

Šādu “paliekošo” cilvēku manā dzīvē ir ne mazums. Viņi ir paliekoši manī, bet reāli aizejoši. Un tāpēc es gribēšu reiz ieraudzīt, kādu rakstiņu katrs no viņiem ir atstājis manis adītajā dzīves zeķē. Un vēl – ja kādreiz būs kāds, kas iestāsies manā adītāju pulciņā ar nosacījumu “mūža izglītība”, būs interesanti ieraudzīt, cik gan dažādas zeķes var veidot vienu pāri un kas būs tie smalkie striķīši, kas mūs tomēr sasies kopā.

Skatieties acīs, draugi, un smaidiet cilvēkiem, īpaši tiem, kas to vismazāk gaida – un jūsu dzīve kļūs varen interesanta!  Tiekamies ielās!